svētdiena, 2013. gada 3. novembris

Nacionālromantisma apogeja. Melnā kaķa Mājas restorāns - Meistaru iela 10/12

Reizēm ir tādi rīti, kad saproti - šī diena nebūs izdevusies, ja nedabūšu skābu kāpostu zupu. Protams, var jau mājās vārīt, bet tam nepieciešamas vairākas stundas, labi kāposti, pareizi nokūpināta gaļa... Tāpēc ir jāiet kāpostu zupas medībās. Kur meklēt skābu kāpostu zupu? Visticamāk, to var atrast vietās, kas tiek pozicionētas kā latviešu virtuve - piemēram, "Citi laiki" Brīvības ielā (kas gan svētdienās, diemžēl, nestrādā). Iespējams, arī latviskuma citadelē muzikālajā krogā "Ala",  es tikai nezinu, uz kurieni tas tagad kārtējo reizi pārcēlies. (Jā, iepriekšējā reizē, kad organisms diedelēja šo rudenīgajam laikam tik piemēroto ēdienu, beigu  beigās attapāmies "Pie Kristapa kunga", ja atkal nepametīšu šo blogu uz pāris mēnešiem, tam tiks veltīts nākamais ieraksts.) Tā nu, lēnām dodoties uz pašu metropoles sirdi, atminējos, ka jau labu laiku esmu gribējusi apskatīties, kas tagad "Melnajam kaķim" vēderā, galu galā, sensenos laikos tur ne viena vien biljarda partija izspēlēta.

"Melnais kaķis" vairs nav tas pats  "Melnais kaķis", kas pirms gadiem desmit. Vairs nav džinkstošo un mirgojošo spēļu automātu, biljarda galdu, viegli zilgana dūmaka pāri ļaužu pūļiem un neprātīgi disko ritmi. Spēļu ellīte palikusi pagātnē - tagad "Melnais kaķis" ir "Mājas restorāns", piepičkāts ar nacionālromantisma rakstiem, zvēru un putnu izbāzeņiem, kā arī ēdienkarti tieši tajā garā, kādu pirmajā brīdī iedomājamies "latviešu virtuvi".

Restorāna galvenais motīvs ir etnogrāfiskie raksti, kas klāj gan sienas, gan daļēji griestus. Mēbeles pretendē uz laisku buržuāziju, dominē lakots koks un piesātināti toņi. Tālākajā zālē kāds PETAs aktīvists, visticamāk, ar sirdi aizietu - greznā lustra ir sakabināta no briežu ragiem, no tālāka stūra glūn izbāzts āpsītis, kā arī vairāki putni sastinguši pirms nekad nenotikušā lidojuma. Kiča nepārvaramais šarms, un nevajag izlikties, ka esam tik tuvu Skandināvijai, nē, rīdzinieku raksturā nav taisnas līnijas, baltas sienas un minimālisma stilā izturēti galdi taisnām kājiņām, reizēm vajag atlaist to uz Eiropas robežas mītošo dvēseli un iegāzties drapērijās.

Bet ne jau interjeru vērtēt es tur devos. Skābu kāpostu zupa bija, iespējams, labākā, kādu jebkad esmu ēdusi - skāba, asi pikanta, ar ļoti labu žāvētu gaļu, silta, tāda, ka sasilda ne tikai kuņģi, bet arī dvēseli (Ls 2,60). Taču tā tāda skābēto kāpostu zupas īpatnība - tajos brīžos, kad organisms to pieprasa, visticamāk, tā arī šķitīs pati labākā, kas jebkad ēsta. Dainim gan diez ko neveicās ar pasūtījumu - brokastu ēdienkarte pieejama tikai līdz plkst.12 (man šī ir mistērija, kāpēc gan lai to brokastu ēdienu nevarētu pasniegt arī vēlāk, vai tiešām krogos ir speciālie brokastu pavāri, kas pēc 12 dodas mājās, paņemot līdzi olas un visu pārējo), ķilavu pastēti šodien neviens negribēja gatavot, tāpēc nācās palikt pie kartupeļu pankūkām ar lasi (Ls 4,20). Vismaz man kartupeļu skaidiņās sacepts kartupeļu biezenis nekādi neasociējas ar kartupeļu pankūkām, bet varbūt tā tikai mana personīgā problēma. Lai arī ēdienkartē nav minēts, tomēr ir dabūjams arī "Užavas" alus "no krāna", cena - kā jau lielākajā daļā Vecrīgas uz tūristiem orientēto restorānu, Ls 2,80 par puslitru.

Starp citu, ar tiem skābētajiem kāpostiem ir interesanti, kaut kā lielākajai daļai prātā ir iesakņojies stereotips, ka tas tāds normāls vācu ēdiens. Izrādās, nē, skābētos kāpostus Eiropā pirms apmēram tūkstoša gadu jau Čingizhana tatāru ordas ievedušas savās seglu somās.  Renesansi gan skābētie kāposti Eiropā piedzīvojuši ap 16.gs., bet arī ne tik viennozīmīgi var rādīt ar pirkstu uz  tagadējās Vācijas teritorijas pusi, pamatīgi pētījusi gan vēl neesmu, taču pavirši pārskatot visādus interneta resursus, izskatās, ka fermentētā ēdmaņa varētu būt vairāk uz Austrumeiropas pusi cēlusies. Esmu atvērta informācijai, ja kāds var ko precīzāku pastāstīt.

Kopumā "Melnā kaķa" virtuves piedāvājums ir tieši tāds, lai tur aizvestu papusdienot tradicionāli orientētus (visās nozīmēs) draugus, radiniekus, ārzemju viesus - tur ir gan Carnikavas nēģi, gan foreļu ikri, gan dažādi pagatavots medījums. Ar ēdienkarti, dzērienkarti un pat visādām bildītēm var iepazīties šeit.  Jā, un, protams, absolūti lieliskā skābu kāpostu zupa, visu cieņu pavāram. Tik nākamreiz, kad tiešām laipnā un ļoti jaukā viesmīle paprasīs, vai gribam maizi, es teikšu nē - jo šis ir viens no tiem gadījumiem, kad par maizi ir jāsamaksā atsevišķi - un lats par pāris bagetes un vienkāršākās rupjmaizes šķēlēm ir, manuprāt, par daudz (un vispār man nepatīk, ka par maizi prasa piemaksāt, tāds nelāgs nestils, jo īpaši, ja, maizes groziņu piedāvājot, nepasaka, ka tas ir par papildus samaksu). Jā, un arī, lai cik jauka viesmīle nebūtu, dzeramnaudu neatstājām - jo jau rēķinā ir 10% "restorāna uzcenojums", kas, manuprāt, ir samērā patizls formulējums - varētu padomāt, ka visam pārējam nav nekāda uzcenojuma un tā vispār ir labdarības "zupas virtuve".  Renata (oficiantes vārds ir izlasāms uz čeka, manuprāt, jauki), piedod, ceru, ka no tiem 10% tiešām kas atlec arī apkalpojošajam personālam.

Bet kopumā nav slikti. Tiešām. Paldies par zupu :) 


piektdiena, 2013. gada 5. jūlijs

Pasaules ēdienkarte. International S. V. - Hospitāļu 1

Ir tikai apsveicami, ka krogi un restorāni lauž iemītās takas  - arvien vairāk labas ēdam&dzeramvietas tiek atvērtas tā patālāk no ierastā pilsētas centra. Pārdaugavas republikas aborigēni gavilē jau labu laiku, kopš tur viesus gaida Fazendas filiāle, Vīnoga un vēl vairākas iestādes, taču citos Rīgas rajonos ar kvalitatīvo piedāvājumu ir tā, kā ir (es šobrīd ne par tādām ekskluzīvām vietām kā Mežaparks vai Baltezers). Lūk, un jau gandrīz gadu svētki ir arī Brasā, tiesa, lai arī gandrīz ik dienu staigāju/ braucu garām International S.V., līdz šovakaram nebija sanācies novērtēt, kas tur tāds labs, vai nu bioritmi nebija pareizie, vai arī pēkšņi viss pilns līdz ūkai un mums laipni saka, lai pienākam citu reizi.

Pirms pāris dienām plašākai sabiedrībai tika prezentēts Latvijas restorānu Top 50 (starp citu, ko jūs domājat par šo sarakstu?), par metodoloģiju, ja nav slinkums, var arī pastrīdēties, par rezultātiem arī, taču viens fakts ir neapstrīdams - retajam zināmais International S.V. nepilnu gadu kopš atvēršanas ir iekļuvis godājamā 11.vietā, apsteidzot tādus grandus kā, piemēram,  Neiburgs vai Fabrikas restorāns. Tad nu bija skaidrs, ka beidzot ir jāpaskatās, kas notiek tepat kaimiņos & tāpēc (iepriekšējās pieredzes dēļ) jau ceturtdienas rītā zvanīju, lai rezervētu galdiņu piektdienas vakaram. Pozitīvas sajūtas raisīja jau attieksme - uzreiz man pārjautāja, vai nāksim tāpat, vai ir kāds īpašs notikums, piemēram, dzimšanas diena (es nezinu, kas tāds būtu dzimšanas dienā, vajadzētu pamēģināt :)).  Un vēl pārjautāja, vai labos laikapstākļos gribam sēdēt terasē. Protams, ka gribam.

Cara zivju zupa.
Piektdiena, 5.jūlijs daudziem paliks atmiņā ar pamatīgu svelmi, kam sekoja tikpat pamatīga lietus duša, tiesa, International S.V. tas nerada nekādas problēmas - ir fundamentāli brezenta lietus/saulesširmji, turklāt izvēlēts pats labākais variants - uz tiem negreznojas neviena lielā alus darītāja logo, ieturēti pelēcīgie toņi restorāna garā. Uzreiz par interjeru - terase ir neitrāli skandināviska, arī iekštelpās dominē melnbaltie toņi, augstas dīvānu atzveltnes, spoguļi un fotogrāfijas. Melnbaltas, protams. Krāsas vismaz terasē piedod sīkie ziediņi, garām slīdošie tramvaji un ne tik slīdošais rajona kolorīts.

Pareizās porcijas īstiem gardēžiem, tā īsumā var noformulēt International S.V. piedāvājumu. Viesmīlis, uzzinot, ka esam pirmo reizi, tā arī paskaidro - ēdiena vienā porcijā nebūs daudz, lai vienā vakarā var pagaršot visu ko. Mēs piekrītoši smaidām, galu galā tā ir parastā nelaime, ka pārāk labas garšas dēļ netīšām apēdas pārāk daudz. Ēdienkarte ir fifīga - uzsvērts starptautiskais/ internacionālais piedāvājums, turklāt ēdieni sagrupēti savos kontinentos, ir Gaļija, Zupija, Svaigzeme un tā tālāk.
Sparģeļu krēmzupa.

Mana izvēle bija sparģeļu krēmzupa ar kazas sieru un pekanriekstiem (Ls 3,50) un risotto ar baravikām, lāčpurniem un gorgonzolu (Ls 3,95), kamēr Dainis izvēlējās Cara zivju zupu ar trīs dažādām zivīm un šņabīti (Ls 3,90), kā arī griķu pankūkas ar foreles ikriem (Ls 3,30). Kamēr gaidījām pasūtījumu, ieradās šefa "kompliments" - gaileņu panna cotta mazā glāzītē, pēc konsistences kaut kas ļoti tuvs iebiezinātai gaileņu mērcei, tieši tā, lai pamodinātu izsalkumu. Nu un maizītes - karstas, ar pesto, starteri pazūd pāris minūšu laikā.

Fonā - risotto, priekšplānā - pankūcīņas
.
Porcijas tiešām nav milzīgas, mana sparģeļu zupa izgaisa neticamā ātrumā un tā vien gribējās izlaizīt šķīvi :) (piebildīšu, ka sparģeļi ir viens no maniem favorītākajiem ēdieniem, turklāt, ja kombinācija ar kazas sieru... es laikam nākošreiz vienkārši palūgšu divus zupas šķīvjus :) )Porciju lielums ir mānīgs, kad jāpagaršo vēl visi pārējie ēdieni, vienā brīdī es jau lūdzu, lai Dainis tiek galā ar risotto, kas smaržo pēc sēņu karaļvalsts un ir gandrīz ļoti garšīgs (personīgās preferences, ja ēdienā piemin gorgonzolu, es to tiešām gribu kārtīgi just, nevis tikai gaistošu noti), jo gribas pamēģināt arī viņa papildus paņemto Vitello Tonnato ( tur ir maigi iemarinēts teliņš, tunča mērče majonēzes stilā, tunča gabaliņi, kaperi & saulē kaltēti tomāti), taču, kad esam tikuši līdz itāļu našķim, ir skaidrs - porcijas ir pilnīgi pareiza izmēra. Jā, par to Cara zupu - joprojām mulsina, ka audzētavu lasis tiek uzskatīts par zivi, taču zupas buljons... mmm, tik labu esmu savulaik ēdusi tikai Neiburgā & vēl Cabo, kad tur devas dienas loma zupu (pašu ķerto zivju novārījums neskaitās). Griķu pankūkas, šķiet, tomēr nebija griķu pankūkas, bet varbūt es kaut ko nesaprotu no griķiem un pankūkām - tomēr kombinācijā ar foreļu ikriem un krējumu lika sajusties kā tādam mazam cariņam. Desertam mums vairs vietas nepietika, to nākamreiz, jo piedāvājums vilinošs. Nu un beigās vēl viens maziņš "komplimentiņš" - persiku ledus tēja. Vēl visam pa vidu Dainis dabūja Valmiermuižas alu (Ls 2,30), turklāt komplektā ar pāris basturmas gabaliņiem.
Vitello Tonnato

Tieši tāpēc, ka man International S.V. ļoti patika, atļaušos izteikt pāris nepretenciozas, tajā pašā laikā konceptuālas iebildes.Tikai tāpēc, ka gribu tur iet vēl un justies vēl labāk.  Diemžēl Rīgā tikai dažas vietas realizē Eiropā bieži sastopamo "water on tap" koncepciju (piemēram, Muklājs) - ja es pie vakariņām pasūtu vīnu, man tiešām nevajag ūdeni par gandrīz trīs latiem nepilna litra pudelē, pilnībā pietiks ar kaut kādu Venden vai tamlīdzīgiem, jo ūdens ir, lai noskalotu iepriekšējās garšas, nevis, lai izgaršotu ūdeni. Otrs - "mājas vīns" vismaz manā izpratnē nozīmē galda vīnu, kas, visticamāk, tiek pirkts lielajos balonos un pēc tam ieliets karafē, vintage Pinotage pudele (Ls 12,60) nav "mājas vīns". Bet nu ar "mājas vīna " koncepciju šajos platuma grādos vispār ir tā, kā ir.  Trešais... trešā nebūs. Jo šī nu ir tā reize, kad gan viesmīlība, gan virtuves kvalitāte, gan atmosfēra ir augstākajā līmenī.

International S.V. ir vieta, kur iet divatā, kad gribas panašķoties. Vai ar vēl pāris draugiem, lai našķošanās iespējas būtu plašākas. Vēl tur var doties, ja gribas paspīdēt kādam ar to, ka zini Rīgas foršākās vietas, par kurām pagaidām daudzi nenojauš. Jā, un vēl tur noteikti jāaiziet, ja dzīvo  Brasā - mūsu areālā nekā labāka nudien nav.

PS Jau pieminēju Latvijas labāko restorānu Top 50, no vienas puses tas ir labs špikeris, ja nenāk prātā labas idejas gastronomisko apvāršņu paplašināšanai. No otras puses - vai jūs šāds tops vispār kaut kā ietekmē?




svētdiena, 2013. gada 30. jūnijs

Čehijas noskaņas Rīgas centrā. Sveiks, Šveik! - Stabu iela 23

Mācieties no manām kļūdām, ne savējām - ja garastāvoklis ir neglābjami draņķīgs, nekādā gadījumā nedrīkst iet un meklēt jaunus krogus. Pirms pāris gadiem tieši tā sabojāju visu priekšstatu par jauko čehu krodziņu Sveiks, Šveik! - aizgāju nīgra, nekas nepatika, mūzika par skaļu, alus dvinga par stipru, virtuve pārāk kaitinoša... Nekas no tā visa nav taisnība. Tieši pirms Jāņiem izdomājām, ka dosim "Šveikam" vēl vienu iespēju, kas bija ļoti prātīga doma - alus izvēle gana korekta, ēdienkarte iepriecinoša un uzjautrinoša vienlaicīgi, turklāt terase uz Stabu ielas ir pietiekoši kolorīts risinājums.

Sveiks, Šveik! sevi pozicionē kā čehu krogu, turklāt uzsver - "nākamais tūvākais krodziņs, kas ir līdzīgs šīm,
atrodas Prāgā" (citāts no mājaslapas, apsveru iespēju piedāvāt salabot viņiem tekstus, kas vismaz pareizrakstības ziņā ir dramatiski). Nu un melots tur nav ne grama - čehu alus, čehu virtuve, knēdeļi, fundamentāli gaļas kalni, viss ir sātīgs un riktīgi dūšu piesienošs. Protams, jāatzīmē arī pat ļoti draudzīgās cenas, smaidīgās oficiantes un visnotaļ mierīga atmosfēra. Nokāpjot pagrabstāvā, varēs arī sasveicināties ar pašu krietno kareivi!

Mūžīgā klienta šķīvis.
Vasaras sezonā, ja paveicas, var dabūt galdiņu āra terasē, savukārt iekštelpas ir izkārtotas divos stāvos, dominē sarkanie ķieģeļi, vecināts koks, pieklusināts apgaismojums un neuzbāzīga mūzika. Trepes gan ir pietiekami stāvas, lai ar alus garšošanu īpaši neaizrautos, kaut gan ko garšot tiešām ir - pirmkārt jau pārstāvētas klasiskās čehu darītavas ar  Staropramen, Bernard, Kozel, Pilsner Urquell aliem, ir arī pa starptautiskai notij kā Hoegaarden, dabūjami arī vietējo darītavu brūvējumi. Madonas alus gan vairs dzērienu sarakstā nav, par ko nedaudz žēl - tomēr savā ziņā eksotika.

Ēdienkarte ir nopietna folianta biezumā - visa veida siltās un aukstās uzkodas, dažādas zupas, protams, ka knēdeļi un dažādā formātā pagatavotas vistu iekšas, sava sadaļa ir arī veģetāriešiem, kādā brīdī var pat apjukt - nez, ņemt paipalu seno čehu gaumē vai varbūt Morāvijas podiņu? Sautētu trusi? Cūkas stilbiņu? Alus gulašu? Tiesa, uzreiz jāatzīmē - apetītei, apmeklējot Sveiks, Šveik! jābūt labai, jo porcijas ir gana pamatīgas. Tā kā "Šveikā" ieradāmies pavakariņot nākamajā dienā pēc draugu kāzām (vēlreiz - laimīgu dzīvošanu Laurai un Edmundam!), uz pārāk ekstravagantiem gastronomiskiem atvēzieniem īsti spējīgi nebijām. Drīzāk pavisam vieglām vakariņām... un alum :)

Baraviku zupa maizes podiņā.
Knēdeļi ar baraviku mērci.
Uzkodām izvēlējāmies "Mūžīgā klienta šķīvi" (Ls 3,50) ar visādiem Latvijā tapušiem sieriem, gaļas izstrādājumiem, viegli iemarinētiem gurķiem un mārrutkiem. Mani uzrunāja baraviku zupa maizes podiņā (Ls 3,50) - izrādījās, ka pēc konsistences tas vairāk ir sautējums, ne zupa, taču ļoti garšīgi un ar gana pamanāmu baraviku dominanti. Un tā taču ir šarmanta iespēja - reizē ar zupu nograuzt arī "šķīvi". Dainim bija kartupeļu knēdeļi ar baraviku mērci (Ls 2,60) - smaržīgs un gards ēdiens. Tā kā gaļas norma tika izpildīta jau ar uzkodu šķīvja likvidēšanu, uz citu reizi atlikām pēc seno čehu receptēm taisīto desiņu nogaršošanu, taču piedāvājums izskatās gana daudzsološs.

Sveiks, Šveik! noteikti ir vieta gaļas ēdienu un alus cienītājiem, tāpēc tur jāiet gana izsalkušiem un izslāpušiem. Un kopā ar draugiem - jo ēdienkartē ir visādi piedāvājumi tieši lielākām kompānijām, visādas pannas un kas tik vēl viss ne. Jā, un galīgi par ļaunu nenāktu pirms tam pārlasīt Hašeku.

pirmdiena, 2013. gada 3. jūnijs

Ligzda Matīsielas debesīs. Ecocatering Telpa - Matīsa iela 8

Vienā brīdī attopies - vasara ir klāt. Un tāpēc ir jāmeklē vietas, kur pavakariņot zem skaidrām debesīm, ārpus telpām, turklāt, ņemot vērā krusas pēdējā laikā arvien pieaugošo koeficientu saulaino dienu bilancē - tomēr zem jumtiņa. Lielākā daļa Rīgas krogu un restorānu, iestājoties pašam siltākajam gadalaikam, kaut kā pamanās savu iespēju robežās atvērt terases - par ko liels paldies. Taču, būsim reālisti - ja piektdienas vakarā vai sestdienas pēcpusdienā ļoti gribas pasēdēt ārā, paēst un iemalkot kādu dzērienu, konkurence ir liela.


Par Ecocatering biju dzirdējusi gana daudz, arī garšojusi visādus ievērības vērtus našķus viņu izbraukumu virtuvēs Kalnciema ielas tirdziņā un Berga bazāra Bazārā. Lasījusi visu ko par jauno, ambiciozo "šefu" Rihardu Frīdenbergu Kalniņu. Un no draugiem un paziņām saklausījusies  par Ecocatering pusdienu vietu Matīsa ielas plašajā pagalmā, tieši pretī Vidzemes tirgum kā ko tādu, ko neapmeklēt būtu vienkārši noziegums. Vārdā Telpa.  Tomēr bija jāpienāk īstajam brīdim, lai nolemtu - tieši tā būs mūsu izvēle sestdienas nesteidzīgām "pēcpusdieniņām" (pēc n-to svītrojumu izdarīšanas paši-zināt-kā biļetenos, vēlīnas pastaigas pa Rīgas piekarsētajām ielām un arvien pieaugošas vēlmes atkrist kaut kur ēnā un iedzert ko spirdzinošu).

No aizkulisēm.
Pirmā reize Ecocatering Telpā ir kā došanās nezināmajā - skaidrs, ka jāiet iekšā pa noplukušajām durvīm, jākāpj augstu pa dienvidnieku stilā apbružātajām kāpnēm, kur blakus karājas velosipēds, un tad pēkšņi uzsmaida trekns eņģelītis pašu debesu ieskauts. Pirms doties iekšā gaitenī, pametiet skatu pa labi - logs ir vesela mākslas darba cienīgs. Uzreiz uz durvīm arī nepretencioza zīmīte ar telefona numuru Telpas rezervācijām. Atzīšu, ieejot iekšā, pirmajā brīdī apjuku - uzreiz aiz sliekšņa sagaida siltas un aukstas ēdiena paplātes, aiz stūra paveras terase, uz kuras dzērienu krūkas ar piparmētru lapiņām. Paguvu padomāt - nav mums lemts satikties, droši vien kāds korporatīvais pasākums. Izrādās - nē! Tā ir Telpas ikdiena. Samaksā "piecīti" un ēd, kamēr vairs nelien. Ledus ūdeni ar piparmētrām arī dzer par to pašu cenu. Ja gribas kādu citu dzērienu, būs jāpiemaksā, virs bāra letes plaukti ir gana  pilni. Alus krāns gan pagaidām tikai viens - vecā, labā "tērvetīte" (puslitrs - Ls 2). Sauciet to kaut vai par tik modīgo "branču". Blondā viesmīle uzsver - no šejienes neviens neaiziet nepaēdis. Pat baloži mierīgi klīst starp neskaitāmajiem galdiņiem un milzu podos sastādītām puķēm un kokiem.


Maza daļa no plašā piedāvājuma. 


Telpas piedāvājums ir veģetārieša sapnis. Un ne tikai veģetārieša - vasaras karstumā gaļa nudien nav tas vēlamākais sabiedrotais, lai cik dziļi zemapziņā nebūtu iesēdies šašliku un citu grilētu lopiņu fragmentu vilinājums. Virtuves piedāvājumā dominē graudaugi, dažādi dārzeņi, zaļumi un nedaudz izcila siera. Ir arī pa putna gabalam - vismaz man šķita, ka tā vista nav gluži no rūpnieciskajiem būriem nākusi. Taču pievērsīšos tuvāk ēdienam - izvēle ir gana plaša, mūsu apmeklējuma brīdī galda karalis bija lēcas, ar kazas sieru un rukolu galma, kā arī dažnedažādāko piedevu klātbūtni. Lai arī pie katra ēdiena nav paskaidrojumi, kas tūlīt nonāks jums vēderā, viesmīļu pulciņš ir gatavs visu apstāstīt.

Atzīšu, ka vismaz man absolūtais favorīts bija vienīgais "siltais" ēdiens - lēcas ar kazas sieru, sparģeļiem un vēl dažādiem garšaugiem. Lai arī tik ļoti iemīļotie sparģeļi konsistences ziņā sajūtami nebija, tomēr savu īpašo garšu tie piešķīra. (Starp citu, sparģeļiem Latvijas lauksaimniecības vēsturē bija ļoti būtiska nozīme, žēl, ka šis specifiskais un laiku paģērošais, kaprīzais dārzenis nav atkal atgriezies zemnieku ikdienā). Nu un tad tālāk - lēcas ar baklažāniem, pupiņas ar bietēm, pērļu grūbas ar lakšu pesto un paipalu oliņām, mocarellas siers no kazas piena ar pesto, lēcas ar Parmas sieru un rukolu, kuskuss ar al dente dārzenīšiem un granātāboliem... atzīšos, es vairs neatceros visas kombinācijas.  Taču, ieliekot pa nepilnai ēdamkarotei šķīvī no katra paēdiena (izņemot pastas salātus, kas ir viens no
Personīgās preferences.
retajiem ēdieniem, no kura mēģinu izvairīties jebkādā izpildījumā), šķīvis pilns un tad var sākties degustācija. Ak, gandrīz aizmirsu vienu no krāšņākajiem gastronomiskajiem darinājumiem - karamelizētajiem sīpoliem aveņu mērcē! Par tiem pie sevis nosmējos: ja līdz šim dzirdēts, ka ketčups ir glābējs neēdamu ēdienu gadījumos, tad ar šiem sīpoliem varētu apēst jebko, ko pat etiķaina tomātu mērce neglābj. Jā, un vēl par lēcām - mani tiešām priecē, ka arvien vairāk līdztekus tradicionālajai trīsvienībai kartupeļi/ rīsi/ pasta restorāni piedāvājumā iekļauj lēcas, bulguru, grūbas, pupas un pupiņas, kuskusu....


Telpas ar karoti pasmeļamā ēdienkarte ir īsta bauda - garšo, izgaršo, katrs kumāss ir savādāks, taču nevienā neiztrūkst koncepts - spēcīga pamata garša, pāris virsnotis, reizēm žonglēšana ar konsistenci (ar bietēm sajauktās pupiņas man bija par cietu, taču tā ir gaumes lieta, Dainis bija sajūsmā), tajā pašā laikā bez neprātīgām virāžām, viss ļoti saprotams. Starp citu, ar garšošanu ieteicams neaizrauties, vietas desertam (kā ar mums tas gadījās, ābolu pīrāgs palika neaiztikts) var arī nepietikt.

Telpa ir vieta, kur iet ar draugiem, nesteidzīgi iesēsties terasē, vērot ugunsdzēsēju mašīnu histēriju, Vidzemes
Telpas terase. Tā, lai jūs neapmaldītos :)
tirgus garāmejošo kolorītu, ļauties gastronomiskam laiskumam. Pagaidām absolūti oficiāli neapstiprināta informācija - tuvākajā laikā esot gaidāmas nelielas izmaiņas -  "branča" piedāvājums būs tikai līdz plkst.17, pēc tam tiks ieslēgta grila ēdienkarte. Sekojiet jaunumiem mājaslapā.  Viņiem ir arī Twitter konts. Ja jau gaļa, tad nepieciešams arī alus, cerams, ka tā piedāvājums kaut nedaudz paplašināsies :) Un noteikti būs jāiet pārbaudīt, kas īsti būs tajā grila piedāvājumā - mājaslapā tiek solīts, ka visas ēdiena sastāvdaļas ir ekoloģiski tīras. Zinot, cik fantastiskus "šerolē" steikus un dažādas gardas jēra daļas piedāvā Latvijas zemnieki, Telpas cilvēkiem ir plašs lauks, kur izvērsties. Ko arī novēlu - kvalitatīvu ēdamvietu nekad nevar būt par daudz, pat tik mazā galvaspilsētā, kāda ir Rīga. 

_____________________________________________________
Bildes šoreiz ir izcili bēdīgas, kas nozīmē, ka ir jāmaina telefonu, ja negribas līdzi kameru staipīt. Jā, negribas :)  Tomēr man gribējās parādīt kaut nojausmu par to, kas ir Telpa. Tāds izaicinājums rūpnīcas Veldze paliekām. Vieta, kur atrast savu Telpu. Un sākt apdzīvot to.


svētdiena, 2013. gada 19. maijs

Eļļa un olīvas. Olive Oil, Pils laukums 4 - 3

Par itāļu virtuves trūkumu Rīgā it kā nevar sūdzēties - joprojām pat ļoti dzīvelīgs ir šī tipa restorānu vietējais flagmanis, seniors Da Sergio (kādu laiku nav būts, taču pieļauju, ka joprojām tur viss ir ļoti garšīgi, tuvākajā laikā būs jāpārliecinās), Klusajā centrā "itāļi" uzglūn vai no katra stūra, un kur nu vēl Vidusjūras virtuves inkorporācija lielas daļas restorānu regulārajā piedāvājumā.

Šajā svētdienā, kad liela daļa Rīgas skrēja maratonu, vēl citi sauļojās AB dambī un māju pagalmos, un nekas vairs neliecināja par vakardienas milzu krusas graudiem, nolēmām izmest riņķīti ar vellapēdiem. Sliktas ziņas AB dambja faniem - arī šovasar vismaz pagaidām nekas neliecina, ka tur būtu ieplānota kāda peldošā ēstuve, ja kādam ir savādāka informācija, neturiet sveci zem pūra (ir arī labā ziņa - nekas neliecina arī par smilšu figūru invāziju aiz milzīga, neestētiska žoga). Taču kaut kur jāpaēd bija, līkumojām pa Vecrīgu, līdz atdūrāmies pie plašas terases Pils laukumā, tieši pretī šobrīd remontā esošajai Prezidenta pilij. Vieta saucas Olive Oil, kas vien jau sakairina garšas kārpiņas. Pilnais nosaukums ir Olive Oil Trading Co, restorāna mārketings koķetē ar mafijas piesaukšanu un solījumu tos, kas iederas, uzņemt "ģimenē", taču tas viss ir otršķirīgi. Uzmetot aci pie durvīm piekārtajai ēdienkartei bija skaidrs - šī būs mūsu šodienas pusdienu vieta. Nepārspīlētas cenas, gana plašs piedāvājums un vēl tā skaidri nenodefinējamā sajūta, ka vajadzētu būt labi. Un, atzīšu, nevīlos.

Iekštelpu interjeru sanāca novērtēt tikai garāmejot, jo kurš gan pavasara +30 grādos sēdēs telpās, taču vismaz pirmais iespaids palika gana pozitīvs. Ceriņkrāsas sienas, mājīgi rūtoti, iestīvināti galdauti, balti galdiņi sakrāmēti viens otram plecu pie pleca, toni uzdod intīmi sienas skapīši, greznas lustras un ķieģeļu kolonnas. Lielais smiekls par cepurēm - ja iegriezīsieties šajā iestādījumā, sapratīsiet. Savukārt terasē ir fundamentāli soli ar mīkstu tapsējumu, nedaudz ļodzīgi galdiņi, koku un lielo širmju paēna un gana daudz privātās telpas. Biju pārsteigta, ka svētdienā, kad gandrīz visas āra terases bija pārpildītas, mēs bez grūtībām okupējām pašu ērtāko stūrīti, taču ir pamatotas aizdomas, ka tuvākajā laikā situācija varētu mainīties.

Uzkodu groziņš.
Ēdienkarte ir mazas burtnīciņas formātā, orientēties ir viegli, tik jāpieņem tik sarežģītais lēmums - ko šoreiz ēst.Atzīšos, labi savārītas zupas ir viena no manām vājībām, tieši tāpat kā visādas uzkodas. Līdz ar to mana izvēle bija bruschetta (Ls 3,60) (brusketa, starp citu, nevis brušeta) ar mocarellas sieru un tradicionālajiem pesto un tomātiem, kā arī jūras velšu zupa, Olive Oil piedāvā Cioppino - virumu, kurā tiek samestas visas jūras veltes un zivis, kas patrāpās pa rokai, to aizdarot ar tomātiem (Ls 2,90). Dainis ilgi svārstījās starp visādiem salātiem, līdz beigās noapaļojās uz tītara gaļas kupātiem (todien - dienas piedāvājumā, Ls 6,50), kam piedevās paredzēti termiski neapstrādāti dārzeņi un salātlapas. Ar dzērieniem gāja sarežģītāk - ja es jau vēl pirms atradām Olive Oil, zināju, ka gribēšu mohito, tad jēdziens "alus" ir gana stiepjams, turklāt daļa no ēdienkartē piesolītajiem nebija dabūjami, fināla lēmums - būs Krušovice. Ar visu Olive Oil gastronomisko piedāvājumu var iepazīties viņu mājas lapā.


Brusketas ar mocarellu un pesto.
Neliela sajūsma sākās jau brīdī, kad atnesa uzkodu maizītes - vēl siltas, kraukšķīgu garoziņu un gaistošu timiāna noti. Turklāt trauciņā klāt olīveļļā piepilināts balsamico etiķis. Un vēl vienā trauciņā - ķiplokos un garšaugos marinētas olīvas. Absolūti svētki izsalkušiem vēderiem. Maizi Olive Oil cep uz vietas, par ko liels prieks. Savukārt brusketas, kā paskaidroja viesmīle, izpildījumā mēdz varēt - šajā gadījumā tās bija divas gareniski sagrieztas minibagetes, reizēm esot arī sešas maizītes, viss atkarīgs no tā, kāda maize patrāpās pavāram vistuvāk :) Tiesa, gribētu atzīmēt, ka  tiešām nesūdzētos, ja arī uz galda noliktu eļļas un etiķa pudeles, taču tas bija mudinājums pamērcēt maizi arī olīvu marinādē, fantastiska garša!


Tītara kupāti, pa labi - Cioppino ar lielo karoti.
Brusketas bija kraukšķīgas, vajadzīgajā daudzumā uzsūkušas mocarellas un tomātu slapjumu, pazuda krietni ātrāk, nekā būtu gaidījuši. Un tad nāca galvenie ēdieni. Pirmajā brīdī mana Cioppino šķita pārāk vienkārša, bez īpašiem akcentiem... kamēr nepiegāzu klāt dāsni sarīvēto Parmas sieru (vai kādu no tā ekvivalentiem konsistences ziņā). Būtu naivi cerēt, ka šeit, Rīgā, Vidusjūras mošķi zupā varētu nonākt pavisam svaigi, taču tāda sajūta radās - visticamāk, pareizi atkausēti, ar ko, par nožēlu, daudzi restorāni grēko. Tiešām lieliska zupa, braukšu ēst vēl. Savukārt Daiņa izvēlētie kupāti lika pārskatīt visu, ko es zinu par maltās gaļas izstrādājumiem. Sulīgas, aromātiskas desiņas, garšaugi un smalki sakapāti dārzeņi nebija žēloti, savukārt par piedevu dārzeņiem radās sajūta, ka tie uz dažām minūtēm noturēti balzamiko, tā sasniedzot kārtīgu, apaļu garšu.  Kupātiem kā aizdars tika pasniegta brūkleņu mērce, bet tā tika izmantoti tikai izklaides nolūkos, jo paši gaļas izstrādājumi bija gana krāsaini un izgaršojami. Gandrīz aizmirsu atzīmēt - pie kupātiem tika palūgta sarkanvīna glāze bez papildus prasībām, viesmīle atnesa godīgu Primitivo, kas gana labi piederējās. Vīnu karti pārlasīju pavirši, ko pamanīju - t.s. "mājas vīns" ir, Ls 10 lielajā tilpumā, nebija gan noprecizēts, vai tas ir 0,75 vai litrs. No deserta gan atteicāmies, taču tikai tāpēc, ka vietiņas puncīšos vairs nebija.

Es noteikti šajā vietā atgriezīšos, jo gribu pagaršot risotto ar sparģeļiem, palūkot, kā šajā vietā tiek izpildīts Carpaccio, galu galā, apskatīties, kādas īsti ir picas un saņemties kādam desertam. Vieta, kur nākt ar mammām un tētiem, māsām un brāļiem, labiem draugiem un tuviem kolēģiem. Olive Oil noteikti ir viens no maniem šīs tikko kā sākušās sezonas labākajiem atklājumiem, brauksim inspicēt vēl. Un ir sajūta, ka tur kādu vakaru varētu sēdēt ļoti, ļoti ilgi, līdz beidzas vīns un saule jau pazudusi Daugavā.

____________________________________________
Gluži nemanot šis blogs ir jau krietni pārkāpis 10 000 skatījumu slieksni. Es tiešām ceru, ka šie teksti jums ir kā palīgs brīžos, kad gribas apēst vai izdzert kaut ko garšīgu, tikai nav skaidrs, ko un kur. Neklusējiet - pastāstiet, kuras vietas būtu vērts pamanīt un aprakstīt, par kurām esat bijuši sajūsmā un par kurām - vīlušies.


ceturtdiena, 2013. gada 2. maijs

Britu virtuve Rīgas centrā. Queens Pub, Antonijas 9. SLĒGTS

Vispār jocīgi ar to tradicionālo britu virtuvi. Ilgāku laika posmu patērējot, tā var sākt kļūt kaitinoša, taču tajā pašā laikā saprātīgos daudzumos tā ir ļoti mājīga, vienkārša un pavisam noteikti - latvietim saprotama. Lai arī pavisam nesen dažas dienas pavadījām Londonā un pārmaiņas pēc "nešļūcām pa kreisi" uz visādām indiešu vai taizemiešu ēstuvēm, tā vietā spītīgi ieturoties kārtīgos angļu pabos (visi fish'n'chips, bangers and mash, sendviči etc), kā rezultātā kādu laiku to visu it kā nevajadzētu gribēties, tomēr gastronomiskās alkas ir tāds grūti prognozējams pasākums.

Līdz ar to, kad 1.maijā bija jāsaprot, kur var pasēdēt saulainā terasē, pie viena droši novietojot velosipēdus, pēc neliela riņķīša izmešanas izvēlējāmies Queens Pub, to, kas Antonijas ielā 9. Jā, turpat, kur sensenos laikos dzīvoja lieliskais restorāns Botānika (nupat jau tas sāk kļūt par sliktu stilu, gandrīz katrā ierakstā raudāt par šīs ēstuves bēdīgo galu, bet turpmāk mēģināšu valdīties; šis gan nav solījums). Šī nebija pirmā reize, kad tur iegriezāmies - alus izvēle ir ļoti pieklājīga, ap trīsdesmit vai pat vairāk zortēm, tur ir dabūjams pat mans mīļais Boddingtons eils (Ls 2,60 par pinti). Piebildīšu, ka arī vīna un citu dzērienu cienītāji var izvērsties. Un arī ēdienkarte ir gana iedvesmojoša, vismaz iepriekš viss tur garšotais ir gana augstā līmenī. Jā, un tā kā šī vieta sevi pretenciozi prezentē kā britu krogu, tur var pretendēt arī uz britu virtuvi. Bet par to nedaudz vēlāk.

Tumšajā gadalaikā no nokrišņiem un brāzmām var patverties pagrabstāvā izkārtotajās telpās, kur valda
vecināts koks, tumši sarkanas ādas mēbeles, no televizoriem rēc sporta komentētāji un atmosfēra ir kā jau tādā normālā britu pabā. Neuzspēlēta un vienkārša. Tagad klāt ir saule, silts vējiņš un atvērta terase - ar ērtiem zviļņiem, stabiliem galdiem un lielisku skatu uz Antonijas ielu. Viesmīles ir profesionālas un nemanāmi klātesošas, tā radot sajūtu, ka tiešām esi tur gaidīts.Neuzkrītoši tiek pasvītrota britiskā ievirze - piemēram, gaidot ēdienu, var iepazīties ar dažādiem interesantiem faktiem par karalieni Elizabeti II. Nenoliedzami izglītojoši.

Pīrāgs ar siera un sēņu pildījumu
Vispār es pieļauju, ka man ir slikta britu pīrāgu karma. Londonā es tos medīju, medīju, taču dabūju tikai neilgi pirms prom braukšanas - acīmredzot, tik iecienīts paēdiens, ka jau ap septiņiem vakarā krājumi beigušies. Kas tad ir britu pīrāgs? Pavisam noteikti tas sastāv no mīklas (visbiežāk - kārtainās) un kaut kāda pildījuma. Taču izpildījums var pat ļoti atšķirties. Tik ļoti, ka no sākuma, saņemot savu pasūtīto sēņu un siera pīrāgu (Ls 4,50), gribēju sūtīt pavāru stažēties Londonā. Tātad - kas ir jāzina par britu pīrāgu. Tas var būt tradicionāls pīrāgs, kādu mēs to saprotam - apaļš mīklas veidojums ar visu ko garšīgu iekšā. Tieši tāds man viņš patīk, garšo un bieži vien gribu vēl.  Taču pastāv arī versija, ka garšīgais ir iekrāmēts keramikas bļodiņā un pārsegts ar mīklas cepuri (pastāv pamatotas aizdomas, ka versiju varētu būt ļoti daudz, un es te pat nerunāju par pildījumu). Lūk, un tādu pīrāgu piedāvā Queens Pub, nu, vismaz to, kas ar sēnēm un Čedaras sieru (ir vieta eksperimentiem - pieejami vēl trīs citi dažādi pīrāgu veidi). Vismaz konkrētais ēdiens man vairāk atgādināja žuljenu, tāpēc nācās viesmīlei prasīt karotīti. Tomēr, ja neskaita personīgo nezināšanu, kā rezultātā nedabūju cerēto, bija garšīgi.

Grieķu burgers
Tā kā noskaņojums uz smalkajām matērijām nebija arī manam mūžīgajam līdzgaitniekam, viņa izvēle bija hamburgers grieķu stilā - ar fetas sieru un jēra gaļu (Ls 4). Queens Pub vispār piedāvā visādus interesantus hamburgerus, ir pat ķīniešu hamburgers ar šitake sēnēm! Lūk, un tas hamburgers bija pavisam labs un gards - ierastās bulkas vietā bija maizīte ar kraukšķīgu garozu, kas attāli līdzinājās nelielai ciabatai, siers un gaļa, kā arī dārzeņi netika žēloti. Jā, un vēl gardais Boddingtons, un ārā saulīte, un vispār brīvdiena nedēļas vidū... Forši.


Pieļauju, ka šī būs viena no terasēm, par kurām Antonijas ielā visu vasaru notiks cīniņš. Vismaz es plānoju tur iegriezties vēl kādas reizies - man ļoti interesē, kā izskatīsies "zivs ar fritiem", kas aizdomīgi izklausās pēc fish'n chips lokālās versijas. Un vēl ceptais Čedaras siers. Un visādas zupas. Un tie pārējie pīrāgi. Jā, un ja vēl uz galdiem parādīsies HP klasiskā mērce, īsta britu kroga sajūta būs garantēta.


otrdiena, 2013. gada 30. aprīlis

Laba alus pārstāvniecība. Valmiermuižas tirgotava - bufete, A. Briāna iela 9a

No sākuma bija neliels veikaliņš, kurā tirgoja alu. Nenoliedzami, ļoti labu alu. No Valmiermuižas. Pamazām veikaliņš sāka paplašināties - līdz ar visādām tepat, Latvijā tapušām ēdmaņām plauktos parādījās arī tējas, dažādi vaska nieki, skaistuma lietiņas, pirtsslotas un kas tik vēl ne. Vēlāk, gluži neuzkrītoši pa vienam vien ieradās galdiņi - ielavījās viens, otrs, vasarā pa pārītim iekārtojās arī ārā, Briāna pasāžā. Tieši blakus Fontaine Deli Snack Rīgas franšīzei. Galdu kļuva arvien vairāk, vaska sveču - mazāk. Nu jau veiksmīgi aizvadītajā ziemā Valmiermuižas alus pārstāvniecība Rīgā ir piedzīvojusi vērienīgas pārmaiņas un no pašu darītā alus un citu labu lietu tirgotavas kļuvusi par vērā ņemamu krodziņu, kas piedāvā pārbaudītu Latvijas garšu un kvalitāti. Turklāt jāatzīmē - par visnotaļ demokrātiskām cenām.

Valmiermuižas alus darītava cienītāju sirdis iekarojusi jau pirms vairākiem gadiem. Visticamāk, katram no alus garšotājiem personīgā vēsture ar Valmiermuižu veidojusies savādāk, man atmiņā palikušas degustācijas jaunu alus šķirņu izstrādei no 2010.gada tolaik vēl pilnu krūti elpojošajā Rock'n'Riga (RIP). Un lielie prieki, kad Valmiermuiža savu Rīgas pārstāvniecību atvēra pilsētas rajonā, kura tuvumā pati uzturos vizbiežāk. Un tagad prieki, atgriežoties pārstāvniecībā pēc nelielas pauzes un redzot izmaiņas, ir vēl lielāki, jo šajā pilsētas rajonā, un varbūt pat visā pilsētā tiešām pietrūka līdzīga iestādījuma, kur gardu muti paēst un alu nodzerties.

Jāatzīst, es neesmu sajūsmā par formātu, kurā galdiņi ir blakus veikala letei un gardumu pircēji lūr manā šķīvī. Taču Valmiermuižas pārstāvniecībā risinājums ir gana pārdomāts, lai veikala pircēji un krogus mēbeles viens otram netraucētu. Lete ar lielo vitrīnu, kur var atrast labas lietas no Latvijas ražotājiem - dažādus sierus, žāvējumus, kūpinājumus, konservus, ir arī medījumi un, protams, "izlejamais" alus -, ir no kroga daļas nodalīta ar aizslietni. Mīkstās mēbeles, tumšs koks, klusināti un piesātināti toņi - Valmiermuižas interjera autors ir turējies pie pārbaudītām un klasiskām vērtībām, atsvaidzinošus akcentus piešķir dzīvie un zaļojošie dīgsti, piemēram, zirnīšu kušķi stikla glāzītēs. Vienkārši un gaumīgi.Turklāt vasarā darbosies arī āra terase.

Zirnīšu & spinātu krēmzupa, fonā - skābu kāpostu virums.
Protams, pavēlnieks Valmiermuižas virtuvē ir alus - tas atrodams ne tikai glāzēs un kausos, bet arī otrajos ēdienos un pat desertos. Ar aktuālo alus piedāvājumu var iepazīties mājas lapā, protams, jārēķinās, ka uz vietas pārstāvniecībā kāda no šķirnēm var būt izbeigusies. Valmiermuižas kūrētāji ir gana draudzīgi - vietu blakus Latvijas ziemeļos saražotajam atradis gan spēcīgais Brenguļu alus, gan Iļģuciema medalus. Piedāvājumā ir arī dažādi Latvijā ražoti mājas vīni un sidri, kā arī nelielās partijās gatavoti dažādi uzlējumi, degvīni un liķieri. Gana plašs ir arī bezalkoholisko dzērienu klāsts - zāļu tējas, svaigi spiestas sulas, kvass un kafija dažādām gaumēm.

Siera izlase. Sastāvdaļas var mainīties.
Taciņa uz Valmiermuižas pārstāvniecību jau iestaigāta, līdz ar to šis tas jau nobaudīts un atzīts par labu esam. Zaļo zirnīšu un spinātu krēmzupa (Ls 3,20) smaržo un garšo pēc īstas vasaras - maigo dārzeņu garšu papildina svaigā siera krēms, savukārt skābu kāpostu zupa (Ls 3,50) derēs tiem, kas izbadējušies, nosaluši vai vienkārši vēlas ko kreptīgu. Noteikti vērts pagaršot kazas siera salātus (Ls 3,60), kas aizdarīti ar anšovu mērci un visādām citām garšīgām lietām - viegli un vienlaikus garšām bagātīgi. Ja pasēdēšana pie alus kausa ievelkas, droši var ņemt vai nu Latvijas sieru izlasi (Ls 2,20), kas tiek pasniegta ar alū sautētiem sīpoliem, gaļēdāji novērtēs gaļas izlasi, turklāt droši var palūgt pie bāra sagriezt jebkuru no vitrīnā atrodajamiem našķiem, piemēram, medījumu. Īpaši gribas atzīmēt grauzdiņus (Ls 2,20) - aizmirstiet par eļļā noslīkušajiem kubiciņiem ar ķiplokiem, šeit grauzdiņi ir drīzāk kaltēti, netrekni un turklāt komplektā nāk zilā siera mērce! Par plīstošiem traukiem var neuztraukties - uzkodas tiek pasniegtas uz dažādi apdarinātiem koka dēlīšiem. Taču mans lielākais gastronomiskais pārsteigums Valmiermuižā - tik prastās un nepelnīti aizmirstās kartupeļu klimpas. Liriska atkāpe - cik līdz šim bija nācies saskarties ar kaut ko klimp/knēdeļveidīgu, tas beidzās ar "nekad vairs!". Priekšstati tika laboti Itālijā, kur beidzot sadūšojos pagaršot gnoči (kartupeļu klimpu radinieki) un tajā brīdī nesapratu, kā varēju bez tiem dzīvot. Lūk, un Valmiermuižā var dabūt kartupeļu klimpas sēņu mērcē ar vītinātu briedīti un cieto sieru. Mmmm. Nopietni, ja arī jums ir aizspriedumi pret klimpām, šeit tos var pavisam vienkārši labot. Vēl - ja tikai sākat iepazīties ar Valmiermuižas piedāvājumu, noteikti palūdziet drabiņu cepumus. Lielisks našķis, turklāt idejiski absolūti atbalstāms kā bezatlikumu ražošanas produkts. Pajautājiet, kas tas īsti ir - būsiet pārsteigti. Pagaidām ēdienkarte nav diez ko plaša, bet, un es atkal atkārtošos - tas arī nav nepieciešams, jo vismaz es krietni vairāk uzticos ēdinātavām, kur ir maza izvēle, kas liek ticēt, ka produkti nebūs aizstāvējušies pašā tumšākajā stūrī. Nu un, ja vēl ar šo nepietika -   ar visu ēdienkarti var iepazīties mājaslapā. Par alu es neko neteikšu - katram ir savi alus dzeršanas paradumi un iemīļotākās garšas, es parasti izvēlos gaišo filtrēto, taču arī šī izvēle nav akmenī cirsta un visi Valmiermuižas ali ir gana labi, lai neraudātu arī gadījumos, ja iemīļotā zorte ir jau izdzerta.

Kad ir jāiet uz Valmiermuižas pārstāvniecību? Vispirms jau - kad gribas alu, ko, protams, var iegādāties arī līdzi nešanai dažādos formātos, turklāt pieejams arī aprīkojums lielākām balītēm. Vēl - kad gribas pasēdēt ar draugiem - tiesa, jārēķinās, ka lielākām kompānijām, ja iepriekš nav pieteikta rezervācija, atrast vietu var būt problemātiski. (Un vispār, ir vērts šeit un ne tikai šeit izmantot iespēju galdiņus rezervēt, tas parasti atvieglo dzīvi. ) Un noteikti tad, kad gribas garšīgi paēst. Un alu. Un pēdējais ar katru dienu arvien vairāk kļūs aktuāli, jo beidzot nav šaubu - priekšā ir skaista, koša un silta vasara.


svētdiena, 2013. gada 14. aprīlis

Ar baltu krītu... Bistro Priedaine, Strēlnieku iela 1a

To, ka šefpavārs Henrihs Erhards (HE's Vīna studijas restorāns, Cotton, ex-Botanica Cafe) marta sākumā atvēris jaunu ēstuvi pašā centrā, pa ausu galam biju dzirdējusi, par ko nopriecājos, jo, atzīšu, man joprojām ļoti pietrūkst Botānikas. Tā, ka ļoti, ļoti. Protams, būtu nejēdzīgi gaidīt no jaunā Bistro Priedaine konceptu, kas savulaik man īsti nezināmu iemeslu dēļ nav izdzīvojis skarbajā Klusā centra restorānu konkurencē, līdz ar to tiešām ar interesi gāju raudzīties, ko gan piedāvā Strēlnieku ielas jaunais iemītnieks.

Plašs, gaišs un askētisks, ar Rīgā pēdējā laikā tik populāro minimālisma un vecinātu mēbeļu, baltu galdu un krēslu, un muižas cienīgu lustru kombināciju - nenoliedzami, Bistro Priedaine ir vieta pieklusinātām sarunām, laiskai pēcpusdienai draugu lokā. Uzreiz pie ieejas ir milzīga, masīva bāra lete, kur var pasūtīt ēdienu līdzi ņemšanai, plauktos kautri dižojas dažādas burciņas ar pesto, kaltētiem tomātiem, konservētām smiltsērkšķu ogām un citiem našķiem, visas greznotas ar šefpavāra iniciāļiem HE's. Uz tāfeles sarakstīts piedāvājums dažādiem pīrāgiem un limonādēm, pankūkām, darbadienu pusdienām un tā tālāk. Un tālāk - divas milzīgas zāles, galdiņi lielākoties itāļu stilā - divvietīgi un cieši blakus, taču ir arī romantiskāks stūrītis ar dīvānu, kā arī vietas lielākām kompānijām. Galdautu vietā - pārstrādāta papīra loksnes. Ieejot zālē, top skaidrs, kāpēc nosaukumā ietverts Priedaines vārds (kas no sākuma samulsināja, jo tiešām padomāju, ka būs jābrauc uz Jūrmalas Priedaini) - ar baltu krītu un melnu ogli uz sienām ir radīts īsts mežs ar putniem, durstīgi adatainiem zariem un kukainīšiem.

Bistro Priedaine ir divas ēdienkartes - viena darba dienām, otra brīvdienām. Iepriekš mājaslapas ēdienkartē nolūkotais biešu pīrāgs ar kazas sieru, diemžēl, sestdienās nav dabūjams, taču ir arī citas gana labas alternatīvas. Mana izvēle šoreiz krita par labu lasim ar jūras velšu sautējumu (Ls 6)  un baltās šokolādes siera kūkai (Ls 2,50), savukārt galda biedrs Dainis izvēlējās boršču (Ls 3) un papardelle pastu ar svaigo sieru (Ls 3,20; plānā bija mencas kotlete, taču tā bija paguvusi izbeigties). Ēdienkartē ir tikai "soft" dzērieni, līdz ar to par vīnu un alu nācās jautāt viesmīlim. Kas pozitīvi - ir t.s. "mājas" vīns, kuram ar darīšanu mājās ir visa attāls sakars, taču ir skaidrs, ka zem šī kodētā nosaukuma slēpjas ļoti vienkāršs un pats lētākais vīns. Diemžēl nepastāv iespēja vīnu pasūtīt karafē, kā ierasts ar "mājas" vīnu, vienīgais pieejamais formāts ir glāze (Ls 2,50).  Alus - tikai Užavas un tikai pudelē. Un es tiešām būtu priecīga, ja apmeklētājiem tiktu izsniegta arī dzērienu karte, tagad skatos mājaslapā un tur tā ir. Toties ir fantastisks mājas kvass un vismaz šosestdien bija svaiga kļavu sula,  kas lika sajust, ka pavasaris ir pavisam tuvu (visiem atspirdzinošajiem dzērieniem viena cena - Ls 1,80 par puslitru).

Laša fileja bija izcepta tuvu ideālam - ar kraukšķīgu garoziņu un tajā pašā laikā nepārceptu iekšpusi, arī rīsu sautējums garšoja izcili, jo īpaši maigie kalmāra gabaliņi, kas kontrastēja ar "al dente" dārzeņiem. Brīdī, kad pagaršoju Daiņa izvēlēto boršču, mani pārņēma zaļa skaudība - kāpēc gan tas nebija mans pasūtījums. Bagātīga, bieza garša, spēcīgs aromāts, riskēšu teikt, ka viena no labākajām boršča versijām, ko nācies baudīt. Arī pasta bija ļoti laba, īstās konsistences, šķiet, ka šefpavāram "al dente" dārzeņi ir gana mīļa ēdiena sastāvdaļa, jo arī te tie bija pievienoti, gluži tādi paši, kā jūras velšu& rīsu sautējumam. Ļoti saldo baltās šokolādes siera kūku pasniedz ar skābu ogu mērci, turklāt tā ir dekorēta ar macaroni cepumiņu, un tā vien gribas palūgt papildporciju. Par ēdienu tiešām bijām sajūsmā.

Bet. Un man ļoti negribas šo "bet" rakstīt, taču nāksies. Jebkuru labu restorāna konceptu var sabojāt tizls, jā, nebaidīšos šī vārda, TIZLS viesmīlis. Un šis ir tas gadījums. Protams, vienmēr ir iespējams, ka viesmīlim tā ir pirmā darba diena, ka viņš ir neizgulējies, vai vienkārši pārguris, taču uz restorāniem un citām ēdināšanas vietām mēs ejam, lai baudītu ne tikai ēdienu, bet arī servisu. Un vismaz otrajā no tikko minētajiem šoreiz nekāda baudījuma nebija. Lai arī restorāns bija pustukšs, apkalpošana bija ļoti lēna, īsti nesaprotu, kāpēc nosaukumā ir ietverts "bistro", ja galu galā, lai saņemtu visu pasūtīto, vajadzīgas gandrīz divas stundas. Tajā pašā laikā jezgu, gatavojoties kaut kādam banketam, viss apkalpojošais personāls paguva sataistīt pamatīgu, pie viena gandrīz notriecot mani no kājām. Pirmo reizi piedzīvoju, ka man nepienākas maize kā uzkoda pirms ēdiena, pat par papildus naudiņu ne, var jau būt, ka tas atbilst bistro koncepcijai, es tik nesapratu, kam bija domāti tie mazie šķīvīši. Vēl - visiem nāktu par labu, ja tomēr viesmīļi atgrieztos pie gadsimtos pārbaudītās metodes un pasūtījumu pierakstītu - tad nesanāktu aizmirst par pasūtīto pastu (kas Dainim tika atnesta tikai tad, kad es jau biju ķērusies pie deserta; un arī tas nenotika uzreiz, jo nācās labu brīdi gaidīt, lai noķertu viesmīli un palūgtu neatnesto dakšiņu). Un mums arī nenāktos samaksāt par nepasūtītu un neizdzertu vīna glāzi - to, ka vienas sarkanvīna glāzes vietā rēķinā ir ieskaitītas divas, pamanījām tikai tad, kad jau bijām samaksājuši un restorānu pametuši. Skāde nav liela, jo, pateicoties visam iepriekšminētajam, šīs bija viena no tām ļoti retajām reizēm, kad kategoriski nolēmu neatstāt nekādu dzeramnaudu, un tie divarpus lati būtu gandrīz tie paši tradicionāli ievērotie 10% no rēķina. Taču, atzīšu, lai arī sīkums, tomēr nepatīkami. Šī nav vienīgā vieta Rīgā, kur labu restorāna piedāvājumu krietni sabojā nejēdzīgi viesmīļi - es tiešām nezinu, kāpēc tā sanācis, ka atsevišķās vietās strādā cilvēki, kuriem vai nu nepatīk savs darbs, vai arī trūkst zināšanu un līdz ar to tas nemaz arī nepadodas. Varbūt viņiem vajadzētu aiziet uz Spicy Affair, kur strādā viena no smaidīgākajām viesmīlēm Rīgā, uz Vinometru, kur vakara noskaņojumu krietni uzlabos plecīgais puisis, kas savulaik tika iepazīts jau pieminētajā Botānikā, galu galā, kaut vai uz Muklāju pie Lienes un Kristapa, un paskatīties, kā ir jāstrādā ar cilvēkiem. Es tiešām ticu un ceru, ka visas iepriekšminētās ķibeles var norakstīt uz pieredzes trūkumu un/ vai sliktu viesmīļa garastāvokli, vai vismaz visbanālāko pēc-piektdienas sagurumu. Un tas viss tuvākajā laikā izmainīsies uz labo pusi, jo jāņem vērā - Bistro Priedaine ir atvērts tikai nedaudz ilgāk par mēnesi. Un tur patiešām ir ļoti, ļoti garšīgi.

trešdiena, 2013. gada 10. aprīlis

Ja nu nepieciešams alibi...Alibi, Kalēju iela 51

Smejiet, smejiet par šērošanu un laikošanu © - reizēm sausais atlikums no pāris peles klikšķiem (kas, nenoliedzami, mēdz nokaitināt draugus, paziņas un vienkārši sekotājus) ir visnotaļ garšīgs. Gluži negaidot jau pirms laba laika tiku pie sarkanas aploksnes no Baltic Taste (kam vērts pievērst uzmanību arī ārpus visādām loterijām), kur iekšā bija dāvanu karte divām personām restorānā/ grilbārā "Alibi". Jūs par tādu esat dzirdējuši? Es nebiju. Taču tagad šis zināšanu caurums ir aizlāpīts un droši varu ieteikt šo vietu visiem apsvilinātas gaļas cienītājiem.

Pēdējā laikā manas attiecības ar dzīvnieku izcelsmes pārtiku (gaļa, piena produkti, olas) ir pavisam nesaprotamas pat man pašai, kur nu vēl apkārtējiem - kādu brīdi tā no ēdienkartes tiek izslēgta pilnībā, tad atkal parādās, atkal pagaist... Taču tā bija sestdiena, kurā pēc ilgas riņķošanas pa Vecrīgu nolēmām - lai būtu steiki. Un tā nu sagadījās, ka manā sarkanajā somā bija arī sarkanā aploksne ar dāvanu karti, un bija skaidrs, ka tas ir īstais brīdis doties ekskursijā uz vismaz pēdējos gados visretāk apmeklēto Vecrīgas nostūri - Alberta laukumu.

"Alibi" ir paslēpies stūrītī, pirmajā brīdī pat nepamanāms. Pati ēstuve ir niecīga - daži galdiņi, bāra lete, miniatūro virtuvīti ar grila krāsni no pārējās telpas slēpj tikai aizslietnis. Dominē sarkanā un melnā salikums, metālisks spīdums un briesmīga mūzika. Cik var spriest, vismaz piektdienās "Alibi" notiekot pamatīgas ballītes - mūsu ierašanās brīdī, neilgi pēc krodziņa atvēršanas, viesmīle vēl tikai tecēja pēc vīna. Taču tā trūkumu pilnībā atsvēra, iespējams, pats draudzīgākais un laipnākais bārmenis Alberta laukumā.

Kā jau var secināt pēc vārda "grilbārs", galvenā šīs ēstuves specialitāte ir grilēta gaļa, grilētas zivis, grilēti putni, grilētas jūras veltes... Ja labi pacenšas, ēdienkartē sev ko piemērotu var atrast arī veģetārietis, taču, ja dzīvās radības neēd pārliecības dēļ, labāk uz turieni nedoties, ir taču daudz citu vietu, kur tik izteikti pēc ceptas gaļas nesmaržo. Par nosaukumu "Alibi" tā arī netiku skaidrībā - vai tā ir vieta, kas nodrošina alibi (piemēram, Ušakovam, ja atkal ar kādu žurnālistu notiek kāda nelaime), vai tā ir vieta, pēc kuras apmeklēšanas ir nepieciešams meklēt alibi...

Mana izvēle "Alibi" bija grilēta brieža karbonāde ar zirņu biezeni, galdabiedrs izdomāja, ka dienu jāturpina uz popkultūras nots (lai būtu vismaz kāds atsvars lielajai augstās mākslas devai pēc "Arsenāla" apmeklējuma) un izvēlējās hamburgeru ar frī kartupeļiem. Ar visu ēdienkartes piedāvājumu var iepazīties grilbāra mājaslapā. Karbonāde ar sarkanvīna mērci bija tiešām labs, mīksts, aromātisks grilējums ar patīkamu struktūru, tik diemžēl jāatzīmē lielākajai daļai Rīgas krogu raksturīgā nelaime - retu reizi, ja paprasu jēlu steiku, tas tiešām ir jēls. Šis vismaz pēc manas gaumes jau bija vidēji cepts. Taču šķelto zirņu biezenis bija tiešām izcils, ja nu kāds par visu vari grib sastādīt latviešu tradicionālās virtuves kanonu, to noteikti tajā vajadzētu iekļaut. Bišķiņ smukāk būtu, ja ūdeni pasniegtu karafē, nevis plastmasas pudelītē, taču, iespējams, tā ir tikai mana piekasīšanās sīkumiem.

Savukārt hamburgeram līdz absolūtai perfekcijai pietrūka tikai pašu cepta bulciņa, līdz ar to vairāk par deviņām ballēm piešķirt nu nekādi nevar. Bet tas arī vienīgais kotlešmaizes mīnuss, jo dārzeņu kombinācija perfekta, gaļa - garšīga un smaržoja tas viss vispār pēc dievu ēdiena ©.
Kad jāiet uz "Alibi"? Noteikti - ja gribas labi un sātīgi paēst gaļu. Tā ir vieta pusdienām divatā vai arī kopā ar pāris draugiem, šķiet, lielākām kompānijām tur varētu rasties grūtības ar sarūmēšanos. Var iet arī viens pats un uzsist klaču ar bārmeni, kura vārdu, diemžēl, neatceros. Un, starp citu - piektdienu vakaros visi dzērieni uz pusi lētāk.